Instruktori
Ivars Drupa
Ceļa skolas nodarbības bērniem vada jau kopš 2004. gada.
„Katra Ceļa skolas sezona ir bagāta dažādiem notikumiem, jo nodarbībās vienmēr atrodas kāds asprātis. Piemēram, jautājām bērniem, kāpēc rādīsim paraugdemonstrējumu ar mašīnu, kas brauks tieši ar 50km/h un tad bremzēs? Atbildes komentārus neprasa: „tāpēc, ka puse no simts” , „tas auto vairāk neiet” , „tas taču dīzelis” :) Diemžēl reti kurš zina, ka tas ir atļautais ātrums apdzīvotā vietā.
Jauniegūtās zināšanas bērnu prātos noteikti paliek ilgāk, jo lielākā daļa piemēru tiek vizualizēti un notiek ārpus telpām, kas palīdz vieglāk iztēloties, kā situācijas risinātos uz ceļa. Lai arī kā skolotāji mācītu viņiem, cik metrus garš ir mašīnas bremzēšanas ceļš, ja tā braukusi ar 50km/h, bērniem grūti vizualizēt reālo situāciju, jo tas ir teorētisks stāstījums. Savukārt Ceļa skolas nodarbībās mazie skolēni praksē redz reālo mašīnas apstāšanās ceļu. Uzskatu, ka šis projekts ir ļoti vērtīgs bērniem un ceru, ka pēc katras nodarbības mēs panākam, ka Latvijas skolēni jūtas drošāki un uzmanīgāki uz ceļa.”
Ivars par sevi:
„Esmu pabeidzis Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmiju. Brīvās cīņas treneris esmu jau astoto gadu un trenēju bērnus K.Kundziņa v.n. cīņas sporta skolā. Pats arī esmu aktīvi trenējies un piedalījies dažāda mēroga sacensībās – visās vecuma grupās izcīnīts Latvijas čempiona tituls. Kaut arī trenera darba dēļ pašam vairs nesanāk aktīvi trenēties, tomēr 2009. gada Latvijas čempionāta brīvajā cīņā pieaugušajiem, svara kategorijā līdz 74 kg, izcīnīju 1. vietu. Bez cīņas sporta aizrauj arī auto un moto tehnika. Vasarā patīk braukāt ar mocīti :)”
Kaspars Grosu
Ceļa skolas nodarbības vada no 2008. gada.
„Ceļa skolas projekts ir kas vairāk par ceļu satiksmes noteikumu atkārtošanu un satiksmes drošības principu mācīšanu. Tā unikalitāte slēpjas teorijas un praktisku nodarbību apvienojumā, kas skolēniem dod iespēju redzēt un uz savas ādas izjust to, kas pārrunāts mājās ar vecākiem un stundās ar skolotājiem par drošību uz ceļa. Man kā Ceļa skolas instruktoram visvairāk patīk pati komunikācija ar bērniem un tas, ka katrā vietā, katrā pilsētā viņi ir citādāki – savādāk klausās, savādāk uztver stāstīto. Esmu novērojis dažas atšķirības starp bērniem lielo pilsētu skolās un mazajās lauku skolās. Vieni ir aktīvāki, dauzonīgāki un vairāk pieraduši pie intensīvas satiksmes, mašīnām un luksoforiem, līdz ar to teorētisko zināšanu ir vairāk. Savukārt lauku skolās bērni ir kautrīgāki, uzmanīgāk klausās instruktoru stāstītajā, jo nav pieraduši pie lielas satiksmes plūsmas un dažkārt nezina, kāpēc jālieto drošības josta.”
Kaspars par sevi:
„Es esmu ļoti „daudzfunkcionāls” cilvēks un par sevi saku – nav lietas, ko es daru sliktāk vai labāk, es daru gandrīz visu un vienlīdz labi :) Mana sirdslieta ir mūzika – dziedu, spēlēju ģitāru, klavieres, rakstu dziesmu tekstus un melodijas. Brīvā laika man ir ļoti maz, jo nepārtraukti cenšos ar kaut ko sevi aizņemt. Nedēļas nogales man paiet kā DJ un pasākumu vadītājam, kā arī darbojoties sporta lauciņā kā florbola un futbola informatoram. Kad Ceļa skolas sezona beidzas, nodarbojos ar uzņēmējdarbību un dažādu projektu rakstīšanu, vakaros studēju Baltijas Starptautiskajā akadēmijā kultūras projektu vadību.”
Sanita Pelēķe
Ceļa skolai pievienojās 2008.gadā.
„Pirms sāku vadīt nodarbības bērniem, domāju, ka viņu zināšanas par satiksmes drošību ir pietiekošā līmenī. Realitāte diemžēl izrādījās pilnīgi citādāka. Tādēļ labi, ka bērniem ir iespēja zināšanas un prasmes apgūt Ceļa skolā. Nodarbībās mani biedē bērnu lepošanās ar vecāku „sasniegumiem” satiksmes drošības noteikumu pārkāpšanā. Nodarbībās nereti dzirdam: „mans tētis pa pilsētu brauca ar 100km/h un nekas nenotika”, „es ar tēti braucu uz 200 un bija baigi forši” vai „es nekad nepiesprādzējos, jo mana mamma un tētis arī to nedara, viņi uzskata, ka tas nav vajadzīgs”. Mīļie vecāki, vienmēr rādiet labu piemēru bērniem! Priecē, ka ir skolas, kurās pedagogi īpašu uzmanību pievērš satiksmes drošības jautājumu apguvei. Ar smaidu atceros skolēnu atbildes uz manu jautājumu, vai atstarotājs vajadzīgs arī dienā? Visi korītī parasti atbild – nē! Tad pārjautāju, vai jūsu pusē pa dienu nekad neuznāk tumšie mākoņi ar lietu, bieza migla vai ziemā sniegputenis? To dzirdot, bērni saprot, ka atstarotājs vajadzīgs vienmēr, kad pasliktinās redzamība.”
Sanita par sevi:
„Es ne tikai vadu nodarbības bērniem, bet arī koordinēju visu procesu, lai mēs aizbrauktu tur, kur mūs visvairāk gaida! Lepojos, ka bērniem varu iemācīt ko tik ļoti noderīgu un vajadzīgu! Mācos augstskolā un veidoju motoru sporta TV raidījumu “Ātruma cilts”. Patīk motorizēti braucamrīki un ātrums, bet atcerieties – šim savienojumam vieta ir tikai trasē! :)”